Angļi vispār ir diezgan pārņemti ar drošību, viņiem patīk drošības instruktāžas un viss kas tamlīdzīgs. Pret visu to viņi izturas bezgala nopietni. Protams, arī pret ugunsdrošību. Katrā koju istabā ir dūmu detektors. Tas nekas, ka visas personīgās istabas skaitās smēķētāju. Ugunsgrēka trauksmes gadījumā visiem obligāti japamet māja un jāsapulcējas stāvlaukumā. Tagad mēģināsim atrisināt šādu vienādojumu: studenti+kojas+dūmudetektori+pat atļauta smēķēšana=? Droši vien uzminējāt. Viltus trauksmes. Mazliet atgādina skatus no armijas, kad seržants nakts vidu iemetas pie gulošajiem kareivjiem un, nelabā balsī ķērkdams, liek doties skriet vai darīt ko citu. Pirmā trauksme bija jau pasen pusčetros no rīta. Visi stāvējām un salām āra labu laiciņu. Otrā nesenāk bija ap desmitiem vakarā. Jāsalst bija mazāk, apsargi u.c. personāls darbojās veiklāk. Jā, un šorīt trauksme mani pamodināja 5.30. Brr. Lieki piebilst, ka nevienu reizi reāla ugunsgrēka nebija. Un katru reizi atbrauc ugunsdzēsēji…. Un puse no koju iemītniekiem izskrien laukā pidžamās. Njā, jautri. Pidžamu ballīte stāvlaukumā….

Bet respect čaļiem!

http://www.playingforchange.com/

Visu cieņu…

un

Kurš atceras filmu Minority Report? Izrādās, nemaz tik fantastiska (sci-fi nozīmē) nebija…

http://www.engadget.com/2008/11/14/oblongs-g-speak-the-minority-report-os-brought-to-life/

Iepriekšējā rakstā es jau pieminēju, ka Anglijā ziedojumu vākšana un ar to saistītās lietas ir daudz izplatītākas un aktīvākas kā Latvijā. Tam, tomēr, ir iespējams atrast arī savas ēnas puses. Gadījums no paša pieredzes.

Skolas e-pastā bija iekritis lūgums internacionālajiem studentiem aizpildīt anketu par apmierinātību ar to, kā viss ir noticies. Pierakstīts klāt, ka, aizpildot anketu, tu vari piedalīties 1000 mārciņu (aptuveni 840 latu) izlozē. Protams, nopriecājos par iespēju kaut ko laimēt un patiesībā atķeksējamas anketas aizpildīšana internetā jau nu arī nav darbs, kas lauž kaulus. Aizpildīju anketu (kā parasti pa vidu pāris reizes „čortojoties”, ka dažiem jautājumiem pieejamās atbildes neviena precīzi neatbilstam, ko es domāju), un atvērās info logs par balvu. Sākumā jāievada vārds, uzvārds. Nu tas tā kā būtu OK. Bet tad sākas. Jāizvēlas, kā vēlies saņemt balvu. Iespējas: vienkārši 1000 mārciņas, 1000 mārciņas labdarībai bērniem, 1000 mārciņas vēl kaut kādai labdarībai, 1000 mārciņas labdarībai pēc savas izvēles… Sajūta pārņem tāda – vai nu esi dāsns un ziedo labdarībai, vai esi draņķis, un savāc naudu sev. Nepatīkama sajūta. Visticamāk, ka uzvarētāja vārdu publiski paziņotu, pazīstot Angliju, īpaši tiktu izcelts, ja esi ziedojis labdarībai. Tātad ne tikai pats justos kā draņķis, bet citi arī zinātu vai nojaustu, ka esi pats savācis naudu. Vispār pastulbi, jo es piederu pie tiem dumiķiem, kuriem sirdsapziņa neļauj savākt kaut ko sev, ja kāda citam tas patiešām ir vajadzīgs. Bet aptauja domāta studentiem, galīgi ne bagātākajam sabiedrības slānim, pat Anglijā. Niknumā nospļāvos (taisnību sakot, nospļāvos tikai domās), un atķeksēju labdarību bērniem. Nevarētu gan teikt, ka mans finansiālais stāvoklis ir izcils. Man šis pasākums atgādināja tādu kā morālo šantāžu.

Taču uz priecīgākas nots: nedaudz par maniem kopmītņu biedriem. Manā koju dzīvoklī dzīvo viens melnādains pagarš čalis, kurš vienmēr sveicinoties saka: „whatsup!” (nē, tā nav drukas kļūda, viņš saka tieši tā!). Jāsaka, ka ir skatītas diezgan daudzas filmas no US of A ar nēģeru (neesmu rasists, man tas liekas normāls vārds, nelietoju to noniecinoši!) piedalīšanos un slengs ir nedaudz pazīstams. Latvijā ar draugiem bieži paākstāmies, atdarinot to. Tādēļ pirmajās reizēs, kad viņš mani tā sveicināja, man bija jāiekož mēlē, lai automātiski nepaspruktu kas līdzīgs „Ay nigga!”. Kad sanāca ar viņu mazliet vairāk parunāties, izrādījās, ka viņš studē, lai kļūtu par garīgi atpaliekošo cilvēku aprūpes māsiņu (brālīti?)! Kur es esmu iekūlies?

Nu jā, un šorīt autobusa pieturā priekšā bija vēl viens no maniem kopmītņu biedriem. Nedaudz paskaidrošu kārtību Anglijas autobusos (jā, tajos pašos divstāvīgajos). Vai nu tev ir ilgtermiņa biļete (kā man), vai nu tu pērc biļeti pašā autobusā (vienreizēju, vai dārgāku, kas derīga visos autobusos visu dienu – daysaver). Autobusam ir tikai viena ieeja, un, kāpjot iekšā, visiem vai nu jānopērk pie šofera biļete, vai jāparāda ilgtermiņa/dienas biļete. Mans kopmītņu biedrs iekāpa autobusā pirmais un rādīja šoferim savu daysaveru. Es uzreiz pabrīnījos, kur salīdzinoši tik agri viņš jau ir dabūjis daysaveru, it īpaši ņemot vērā, ka viņš brauca no kopmītnēm. Acīmredzot šoferim bija iešāvusies prātā tāda paša doma. Izrādījās, ka čalis rādīja biļeti ačgārni. Šoferis palūdz to apgriezt otrādi. Tas negribīgi tika izdarīts. Šoferis aizvien nebija apmierināts un palūdz, lai caur lodziņu viņam to iedod. Izrādījās, ka tā ir no 6. novembra… Sekoja neskaidra taisnošanās no studenta. Tā īsti nesapratu, kāpēc viņš iedomājās, ka šis triks izies cauri, ņemot vērā, ka šoferi rādītās biļetes vienmēr diezgan rūpīgi nopēta. Taču par godu angļiem jāsaka, ka šoferis vienkārši palūdza čali izkāpt, ko viņš arī izdarīja. Nebija baigo strīdu vai vēl kaut kā tāda. Lai gan cik nu angļiem – šoferis (kā aptuveni 70% pārējo autobusu un taksometru šoferu) bija no tuvajiem austrumiem, Pakistānas vai Indijas. Bet nu studenti gan laikam savā uzvedībā visā pasaulē ir vienādi!

Šeit cilvēki ir laipni, izpalīdzīgi, toleranti, smaidīgi. Izkāpjot no autobusa, viņi šoferim pasaka paldies, un šoferis pasaka paldies viņiem. Veikalā pārdevēji ir laipni, bet nav tās samākslotības sajūtas, kāda rodas, kad pārdevēja Maximā noburkšķ: „Labdien!” Vienalga, vai esi brits, vai nāc no citas zemes, būs cilvēki, kas gatavi tev palīdzēt. Katram dzīves gadījumam ir kāds dienests, kur vari meklēt padomu. Mani pārsteidza tas, ka pat man kā svešzemniekam pienākas bezmaksas veselības aprūpe. Liela daļa no tā man Latvijā trūkst.

Bet Jūs teiksiet: „Tur viss nevar būt tik saulaini! Gan jau ka tāpat ir daudz un lielas problēmas!” Jā, protams, kur gan to nav, bet kopējā sajūta tomēr ir labāka. Vēl viens pretarguments salīdzināšanai ar Latviju: „Protams, ka visi ir laimīgāki, paskaties, taču, kāds ir viņu dzīves līmenis!” Jā, viņu dzīves līmenis ir krietni augstāks, un, protams, ka tas ļoti ietekmē, kā cilvēki jūtas un uzvedas. Pie tam, ja tā padomā, no kā šis augstais dzīves līmenis ir cēlies… Pirmkārt Angliju pēc romiešiem un pāris vikingu sirojumiem neviens tā īsti nav pakļāvis vai postījis. Otrkārt lielu daļa Anglijas tagadējās bagātības palīdzēja nostiprināta n-tās kolonijas. Nevarētu teikt, ka cilvēkiem tās pakļautībā gāja viegli. Tāpēc šī labklājība varētu šķist zināmā mērā amorāla. Taču stāsts nav par to.

Arī Anglijā ir cilvēki, kuriem klājas pavisam grūti, kuri ir iedzīti nabadzībā. Bet te ir arī daudz cilvēki, kas cenšas viņiem palīdzēt. Cilvēki, kuriem klājas labāk, palīdz tiem, kuriem klājas slikti. Daudz aktīvāka ir labdarība, daudzas lietas turas uz ziedojumiem. Protams nav tā, ka te visi ir laipni, saule spīd spoži (hmm, liekas, ka stereotips par lietainu Angliju ir viens no retajiem, kuri ir diezgan patiesi) un zāle ir zaļāka. Taču cilvēcības ziņā tā ir zaļāka, kā Latvija.

Protams, latviešu noslēgtība, kompleksi un īdzīgums rodas no ne visai vieglās dzīves. Lielākā daļa cīnās ar milzīgām naudas grūtībām (salīdzinot ar Eiropu) un ir uz nabadzības sliekšņa. Apstākļos, kad tavai ģimenei draud pajumtes pazaudēšana un ēdiena trūkums, priekam īsti nav iemesla. Un te mani mazliet sadusmo, ka cilvēki, kuri ir bijuši veiksmīgāki un, iespējams, arī gudrāki, un ir nodrošinājuši sev visai labu dzīves līmeni, nemēģina kaut kā palīdzēt mazāk veiksmīgajiem. Nē, es nedomāju, ka tagad vajadzētu palīdzēt visiem dienaszagļiem, kas tā īsti neko negrib darīt taču grib saņemt „Eiropas līmeņa atalgojumu”. Es runāju par tiem cilvēkiem, kuri strādā darbu, kuru var strādāt tikai cilvēks ar konkrētu augstāko izglītību, taču saņem grašus un nespēj uzturēt ģimeni, taču, lai nopelnītu vairāk, būtu jākrāpjas, ko šiem cilvēkiem neļauj darīt tāda Latvijā šķietami jau novecojusi lieta kā sirdsapziņa. Es nesaku, ka bagātajiem visa sava nauda būtu jāatdod. Nebūt nē. Bet tā kā viņu iztikšana ir lielākā vai mazākā mērā uz brīdi nodrošināta, viņi varētu atlicināt kādu stundu dienā, lai uzlabotu situāciju valstī. Lai padalītos ar savu pieredzi, palīdzētu uzsākt dažādus projektus, palīdzētu noregulēt likumdošanu (un valsts iekārtu vispār) veidā, kas būtu izdevīga ne tikai viņiem, bet gan visiem, jebko, kas varētu palīdzēt tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem klājas grūti. Teorētiski tas būtu politiķu darbs (no kuriem daudzi arī ir šie labāk pārtikušie), bet nez kāpēc tā nenotiek.

Algas ir atsevišķs temats. Normāli būtu jābūt tā, ka, jo labāka izglītība, jo lielāka alga. Tajā pašā Anglijā tā ir. Normāli sabalansēta sistēma. Bet tagad paskatīsimies uz Latviju – bibliotekārs ar augstāko izglītību saņem četrreiz mazāk, kā sabiedriskā transporta vadītājs Rīgā. Arī skolas direktors saņem mazāk par autobusa vadītāju. Man liekas, ka tas tomēr nav īsti normāli. Nu, un ja visi būs tik gudri un aizies uz tiem darbiem, kur labi maksā un kur var strādāt tikai ar vidējo izglītību (vai pat bez tās)? Kur radīsies skolotāji, ārsti?

Taču nenovelsim visu uz citu pleciem. Jā, daudziem no mums iet grūti, bet vai tas dod mums tiesības izturēties slikti pret citiem? Es domāju, ka nē! Diemžēl ir bieži nācies redzēt, ka cilvēki uzsāk strīdus par nenozīmīgām lietām, sāk „kasīties”, mēģina kādu citu izēst no vietas, aprunā aiz muguras utt. utjp. Nemaz nerunājot par rīkļurāvēju gājieniem, ja ir iesaistīts bizness. Tā tiek kompensēti kompleksi un it kā mēģināts uzlabot savu stāvokli. Bet parasti tas nebeidzas ar ne ko citu, kā sabojātām attiecībām un diviem vēl nelaimīgākiem cilvēkiem. Vai tiešām mums tas ir vajadzīgs? Vai tiešām būs taisnība teicienam „Latvieša mīļākais ēdiens ir otrs latvietis”? Varbūt tomēr saņemsimies un uzsmaidīsim, atbalstīsim viens otru. Tad dzīve kļūs mazliet vieglāka. Un lai cik neticami tas neliktos, gan labie, gan sliktie darbi reiz atnāk atpakaļ. Uzsmaidīsim piktajai kasierei un pateiksim sirsnīgu „Labvakar!”. Un kasierītes, atcerieties, cilvēks, kuru Jūs apkalpojat, visticamāk ne tuvu nav vainīgs pie Jūsu ne visai spožās situācijas. Nepadariet viņa dzīvi grūtāku vai nepatīkamāku!

Latvietis var būt ļoti sirsnīgs un labs cilvēks, tikai ik pa brīdim mēs to nez kāpēc aizmirstam. Padomāsim arī par citiem, lai viņi padomātu arī par mums. Vēsturisku notikumu laikā mēs esam spējuši apvienoties, lai kopā paveiktu ko brīnišķīgu (uzreiz nāk prātā Baltijas ceļš). Varbūt mēģināsim to izdarīt arī lai palīdzētu viens otram?

Īpaši tagad, esot prom no Latvijas, es sajūtu, cik ļoti es mīlu Latviju, Latviju kā zemi. Tās dabu, noskaņu, daļēji arī cilvēkus (par to gan ir vesels atsevišķs stāsts). Bet tas, kāda ir kļuvusi Latvijas valsts, man liekas nepieņemami. Jā, es atdalu zemi no valsts. Daudzi saka, ka tas ir viens un tas pats, ka šīs lietas nav atdalāmas. Es domāju, ka ir. Jā, tās ir ļoti tuvas, bet tuvas, kā divas māsas nevis viens veselums. Man Latvijas valsts atgādina tādu kroplu radījumu. Taču nevis tādu, kuru kāds jeb kaut kas ir sakropļojis, un līdz ar to tas būtu pažēlojams un saudzējams, bet tādu, kas pats sevi sakropļojis, daļēji dzīdamies pēc labklājības, varas, atpazīšanas, varbūt pat pēc žēluma.

Jā, es atzīstu, ka lielā mērā pie vainas esam mēs paši. Galu galā, kas ievēl valdību? Tauta, tātad mēs. Tātad mēs dzīvojam demokrātijā. Un teorētiski demokrātijā ikvienam ir iespēja ietekmēt to, kādā virzienā dodas valsts. Patiesībā ar lietussargu revolūciju mēs tam guvām kaut vārgu, bet tomēr jel kādu apstiprinājumu. Tomēr lielākā problēma man liekas, ka neviens no cilvēkiem, kas patiešām varētu izmainīt situāciju uz labo pusi, nemaz nedomā pievērsties politikai. Un manā skatījumā iemesls ir šāds: cilvēki, kas varētu ko mainīt dēļ sava domāšanas veida, saviem uzskatiem, dēļ savas vīzijas, politiskajās aprindās tiktu noķengāti, izsmieti, ar viņiem neviens nesadarbotos, ja nu vienīgi, lai kāds politiķis pareklamētu pats sevi. Diemžēl lielākā daļa cilvēku, kas pašreiz darbojas politikā (es nerunāju par pilnīgi visiem, bet vairums, spriežot pēc vārdiem un darbiem, tomēr ir tādi), vairāk domā par savām, vai kādas šauras cilvēku grupas interesēm. (Vai vienkārši ir dīvaini…. Hmm, patiesībā biedējoša doma.) Manā skatījumā tie ir cilvēki, kas visam priekšā nostāda savas intereses. Lai paši ir paēduši, lai ir maksimāli viss ko un kā gribētos. Būtībā normālas vēlmes, bet līdz zināmai robežai. It īpaši, ja no tavas rīcības ir atkarīgi 2 ar kapeikām (piedodiet par izteicienu) miljoni cilvēku. Tas ir tāds vidējais biznesa cilvēks, manīgais darbonis, kas pirmajos pēcpadomju gados ir spējis kaut ko pagrābt, kaut ko godīgi nopelnīt, nu un tad ģeometriskā progresijā rāpies uz augšu. Tā jau būtu gudrs, spējīgs cilvēks, tikai trūkst elementāras cieņas pret citiem, līdzcietības, vēlmes palīdzēt. Taču tie, kuri būtu ar mieru strādāt dēļ citiem, kuriem ir daudz humanitāru ideju, ir pārāk trausli, lai eksistētu starp šīm haizivīm. Varbūt Jūs teiksiet, ka tādi cilvēki nevar vadīt valsti. Utopija nav iespējama, valstī sāktos haoss, nebūtu nekādas attīstības? Jā, ja valsts vadība sastāvētu tikai no tādiem cilvēkiem, arī tad tas ne pie kā laba nenovestu. Kā vienmēr patiesība ir kaut kur pa vidu. Vai nu tomēr abiem aprakstītajiem cilvēkiem būtu jāiemācās sastrādāties, vai jāatrod tādas personas, kas iemieso visas šīs īpašības. Mūsu Latvijā ir daudzi ļoti gudri, inteliģenti un apdāvināti cilvēki. Tikai mēs viņus neredzam. Viņi vai nu neapzinās savas spējas, vienkārši turas nomaļus, jo negrib iejukt nežēlīgajā publiskajā dzīve, vai sen jau strādā kādas citas zemes labā, kas patiesībā ir visskumjākais. Un mūsu politika paliek tāda, kāda tā ir. Man gan jāsaka, ka arī pati iekļūšana politikā nav tā vienkāršākā. Es gan precīzi nezinu visu secību un kārtību, taču bez savas partijas tas ir praktiski nereāli, ja nesi sabiedrībā jau plaši pazīstams. Iestājoties jau esošā partijā, tev jāpieņem visi tās uzskati un jāpakļaujas tās vadībai, vai arī tevi izslēgs. Bet lai nodibinātu savu partiju, vajag daudzus cilvēkus. Kas gan tas par šķērsli, ja jau tu taisies padarīt tautas dzīvi vieglāku? Šķērslis ir vidējā latvieša pesimisms. Viņš netic ka viņš (vai kāds cits) var kaut ko izmainīt jau esošajā sistēmā. Un tāpēc viņš neiesaistās. Un viņš netic tam, ka kāda iemesli vēlēties iekļūt valdībā var būt patiesi balstīti uz vēlmi padarīt dzīvi labāku viesiem. Un tagad vidējā latvieša vietā ievietojam savu vārdu. Un 90 % gadījumu tā būs taisnība. Lai cik grūti to būtu atzīt, tā ir arī ar mani. Un ko tad mēs gribam, ja paši neko nedarām? Bet tas tik un tā neattaisno daudzu politiķu rīcību.

Bet pašreizējā situācija ir, kāda tā ir. Un es nespēju bez bažām domāt par savu un Latvijas nākotni. Vai mums ir cerība uz normālu un drošu dzīvi? Vai jau rīt mēs nebūsim kļuvuši par ubagiem? Un tieši šajā laikā iekrīt Latvijas 90. Dzimšanas diena. Ir grūtu sagaidīt to ar svētku sajūtu. Man ir visdziļākā cieņa pret tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kas 1918. gadā izveidoja Latvijas valsti. Bet vai mēs zinām, ko ar to darīt?

Jau iepriekš atvainojos, ja manis rakstītajā atradīsiet drukas un stila kļūdas, svešvalodu. Latviešu valodas stundas jau ir pasena pagātne, un tur arī nekad īpaši neizcēlos. Un par svešvalodu – ir daži izteicieni, kurus pārtulkojot zūd to jēga.